Lībiešu personvārdi

Lībiešu personvārdos manāma liela vienveidība. Vairākums ir tādu, kas sastopami arī latviešiem. Mūsdienu lībiešu personvārdi pārsvarā ir tādi paši kā latviešiem, bet 20. gadsimta sākumā bija arī tādu, kas mūsdienās ir reti vai pat nav sastopami. Bet ir jāsecina, ka īstu lībisku personvārdu nav bijis, kas tautā būtu plaši lietoti. Tikai tie paši latviskie vārdi izrunāti lībiski, noraujot galotnes (Fric, Didrõk, Klāv, Jōņ, Kōrli) un sievietes bieži saucot vīriešu dzimtē (somugru valodām ir dzimtes kategorijas trūkums lietvārdiem), piemēram, Katriņ, Nēzõks.

19. gadsimta sākumā trijos  Popes (pašreizējā Tārgales) pagasta jūrmalas ciemos (Lūžņā, Miķeļtornī un Lielirbē) visiecienītākie bija šādi personvārdi:

Lielas atšķirības personvārdos starp Dundagas un Popes pagasta lībiešiem nav. Vietējie iedzīvotāji ar personvārdu biežo atkārtošanos tika galā pavisam interesanti – viņi katru ģimenes cilvēku nosauca pēc vīra vai sievas vārda, savukārt latviešiem vairāk bija izplatīts vārdu saukt kopā ar mājvārdu (piemēram, Birziņu Elza, Rudzīšu Jānis un tā tālāk). Lībiešu vīrus sievas vārdā apzīmēja reti, parasti vaļinieku (vēlāk jaunsaimnieku) sievas sauca vīru vārdos (piemēri no Lielirbes ciema): Mārtiņ Lībe, Pāvel Līna, Pric Trīne, Eid Mari, Fidriķ Zete, Kārl Mīle un citi. Bija daži vīri, kurus katrs pazina pēc viņa sievas vārda: Dora Didž, Anīz Ancs, Kač Didž ( tā saukuši Didriķi Urgu, bet interesanti, ka viņa sievu par – Didž Kač).

Latvijas brīvvalsts laikā gandrīz katra vaļinieku ģimene uzcēla savu māju un kļuva tai piederīga, tāpēc varēja atmest paradumu saukt vīru vai sievu laulātā vārdā. Bet, kā ar daudzām lietām lībiešiem, jaunie mājvārdi ļaužu valodā iegāja reti. Tas notika gadījumos, ja jaunais mājvārds sakrita ar uzvārdu, piemēram, Šēniņu Janis un Šēniņu Trīne; arī tad, ja jaunais mājvārds bija īsāks par saimnieka uzvārdu – Lind Pēč un Lind Mari (Grīnbergi). Šāda personu apzīmēšana saglabājās līdz pat 20. gadsimta vidu. Tas vēlreiz apliecina par lībiešu konservatīvismu jaunu lietu pieņemšanā. Kopš uzvārdu piešķiršanas bija pagājuši jau simt gadi, bet vairumā gadījumu vietējiem iedzīvotājiem tie kalpoja tikai kā ieraksts dokumentos.

Kurzemes lībiešu jūrmalā cilvēkus bieži sauca arī pēc iesaukām, kas dažkārt bija pat nievājošas. Par piemēru var minēt Vili Urgu, kuram bija sakropļota vienas rokas plauksta, tāpēc viņu sauca par Vienroč Vili. Kalnu sēta kādreiz saukta par Klibbe (Klibniek) māju, kas vedina domāt, ka saimnieks bijis klibs. Ir tādi cilvēki, kurus mūsdienās vairāk atpazīst pēc viņu iesaukas nevis īstā vārda. Piemēram, Uldriķis Kāpbergs visiem ir pazīstams kā Lībiešu ķēniņš, savas attieksmes dēļ pret Latvijas valsti. Viņš uzskatīja, ka lībietim nav jāpakļaujas Latvijas likumdošanai un atteicās dienēt armijā.

1933. un 1934. gadā Laimonis Rudzītis sastādīja lībiešu kalendāru, kur darināja lībiskus personvārdus, no tiem liela daļa gan bija samāksloti. Piemēram var minēt dažus Rudzīša piedāvātos  personvārdus, kas varētu šķist pat muļķīgi – Sadakēļi (simts valodas), Õva (straume), Lindloul (putnu dziesma) un citi. Dzīvē tie neieviesās. Zināmi tikai divi personvārdi  - Ēdrõm (zieds) - , ko lībietis Alfreds Dembergs devis savai meitai. Bet Rudzītim pašam bija divas meitas, no kurām vienai viņš deva lībisko vārdu Tāla (ziema).

Mūsdienās lībiešu personvārdi ir identiski ar latviešu personvārdiem, jo tādu cilvēku, kas prot dzimto jūrmalas valodu, ir ļoti niecīgs skaits un valodnieki apgalvo, ka 21. gadsimtā lībiešu valodā vairs netērzē. Viens no retajiem, ievērības cienīgajiem gadījumiem ir Staltu ģimene. Kādreizējā Līvu Savienības priekšēdētāja Kārļa Stalta meitu sauc Helmī (pērle), bet viņas meitu – Julgī (drošsirdīgais).

Personas vārds ir kā atslēga. Tas visbiežāk ir pirmais, ko mēs uzzinām par viņu. Ar lībiskiem vārdiem mēs varam pasaulei pateikt, ka līvi un viņu valoda vēl ir! Jā, cilvēku tradīcijas ir spēcīgākas par visu, taču reiz pienāk tie brīži, kad kaut kas tiek mainīts. Visam ir pirmā reize! Kāpēc lai tā nebūtu ar jauniem lībiskiem personvādiem?

Autōr – Alnis (izmantots avots Šuvcāne V. M. Lībiešu ciems, kura vairs nav.- Rīga: Jumava, 2002.